Uzvārds: Lācis,
Dzimšanas gads: 1986. gada 22. novembris,
Dzīvesvieta: Babītes novads, Piņķi,
Izglītība:
2010. gadā Iegūts Inženiera grāds enerģētikā un elektrotehnikā,
2008. gadā absolvēts Bakalaurs enerģētikā un elektrotehnikā,
Nodarbojas ar velotriālu kopš: 17 gadu vecuma,
Mērķis velotriālā: Būt vienam no labākajiem, izbaudīt braukšanu,
Kas patīk triālā: Piedalīties pasākumos, uzstāties daudzu skatītāju priekšā un braukt pa jauniem labiem spotiem,
Panākumi:
2010. gadā Baltijas čempions,
2010. gadā Latvijas čempionātā spēcīgākajā grupā Elite 4. vieta,
2009. gadā Latvijas čempionātā spēcīgākajā grupā Elite 5. vieta,
2008. gadā pirmo Latvijas Zelta talantu dalībnieks,
2008. gadā Olimpija grand pri profesionāļu grupā 8. vieta,
2008. gadā Latvijas čempionātā spēcīgākajā grupā Elite 4. vieta,
2007. gadā Olimpija grand pri profesionāļu grupā 6. vieta,
2007. gadā Latvijas čempionātā spēcīgākajā grupā Elite 4. vieta,
2007. gadā Eiropas kausā Ugālē spēcīgākajā grupā Elite 3. vieta,
2007. gadā Eiropas kausā Slovākijā expertu grupā13. vieta,
Trenējas: Vasaras periodā trenējos katru dienu un reizi nedēļā cenšos kādu dienu atpūsties. Ziemā mazāk ar riteni vairāk trenažieru zālē un baseinā,
Elki: Gille Coustellier, Kevin Liu, Danny Macaskill,
Ērtā kāja: Labā,
Traumas: izmežģīta potīte, zilumi saskrāpējumi, nopietnas traumas nav bijušas,
Kur uzzināja par triālu: pirms uzzināju biju sācis mēģināt dažādus trikus ar ričuku un tikai pēc tam izdevās uzzināt par triāla sacensībām Ugalē. Devos skatīties un tur satiktie triālisti tad arī mani ieveda triāla pasaulē.
Divriteņi bez sēdekļiem. Lēcieni, lidojumi, kritieni. Stils un gaume. Pēdējā laikā lielu sabiedrības uzmanību ir piesaistījis velosports – triāls. Jānis Lācis ir viens no pirmajiem Latvijas triālistiem, ar šo velosportu sākot nodarboties jau pirms septiņiem gadiem. Spilgti zaļu riteni, apģērbu un pat zaļu bārdiņu Jāni pirmo reizi varēja iepazīt televizora ekrānos LNT raidījumā „Zelta talanti”, kur viņš demonstrēja savu meistarību. Jāņa balsī, stāstot par savu savām attiecībām ar divriteni, jūtams lepnums, kas ataino Triāla lielo nozīmi viņa dzīvē.
No triatlona uz triālu
Bērnībā Jānis, iespaidojoties no krusttēva – bērnības elka, gan vēlējās kļūt par jūrnieku, bet dzīves ceļi ir iegriezušies citā virzienā. Triāls ir kļuvis arī par ienākumu avotu, kas ir viņa izvirzītais mērķis. „Ar savu hobiju varu pelnīt arī sev iztiku. Braucu, piedalos šovos, man piedāvā šovus, veidoju mājas lapu, esmu izveidojis komandu, kurā ir apvienoti vairāki velosporti. Cenšos iztikt no tā, ko es nopelnu ar riteni. Šobrīd algas ir tik mazas, ka nopelnīt ar hobiju var. Kādēļ gan nepacīnīties! Ir jāizmanto dzīve pilnībā, kamēr vēl esam jauni.” stāsta Jānis.
Ja cilvēks ir apņemts ar vaļasprieku, tad vairumā gadījumu tas ir apzināti, bet Jānim aizraušanās ar triālu bija nejaušība. Jau bērnības gaitās viņā bija aktīvs sportists. „Daudz sportoju, maziņš daudz skrēju īsos piecu kilometru maratonus. Skolas laikā trenējos peldēšanu, pēc tam nāca doma, ka tas viss jāliek kopā. Nonācu līdz triatlonam, kur peld, brauc un skrien. Man arī tajā laikā patika riteņi. Divas sezonas startēju triatlonā un secināju, ka man ritenis patīk daudz vairāk. Tad es sāku uz apmalītēm uzbraukt, pagriezt aizmuguri, kas regulāri noveda pie lauzta riteņa. Izrādījās, ka tas ir triāls. To, kur es to uzzināju patiešām nemāku pateikt. Meklēju internetā, kā ar to nodarboties, kā iemācīties. Loģiski, ka tajā laikā google.lv salīdzinoši ar mūsdienām vēl bija zemā līmenī.” Jānis smejoties stāsta, ka agrāk ierakstot google.lv vārdu „triāls”, meklējumu rezultātā parādījās „gaļas kombināts”. „Ilgi meklēju, kamēr atradu kādu informāciju. Tad es dabūju pirmo video, ko miljons reizes noskatījos. Tas video bija 5 sekundes garš, kurā parādīts, kā puisis ar divriteni uzlec no zemes uz baļķa. Nejaušs iesākums, bet ļoti patika, aizrāvos.” Atmiņās dalās Jānis.
Lielākā trauma ar riteni – kritiens nātrēs
Agrāk reti kurš zināja, ka ir triāls. Viss bija jāapgūst pašmācības ceļā. Arī vecāki sākumā par Jāņa aizraušanos nebija laimīgi, pat bijuši „pret” un teikuši: „Ko tu ar to štruntu, tikai kājas un rokas lauzīsi.” Vecāki negribēja, ka viņš nodarbojas ar tajā laikā pat vēl neredzētu sporta veidu. Beigās samierinājās, kad redzēja, ka sāk jau sanākt, ka tas nav bezjēdzīgi. Kā Jānis pats stāsta: „Triāls ir salīdzinoši alternatīvs sports, kādu vecāki nebija pieraduši manā izpausmē redzēt. Tas, ka dzenās pēc tā ātrākā rezultāta, apsteigt kādu. Šeit tiešām ir savādāks sports, vairāk bīstams, vairāk prasa domāšanu un prasa vairāk meistarību. Likās, ne īsti sports.”
Iespējams, ka viņš ir dzimis laimes krekliņā, bet nodarbojoties ar triālu ne reiz nav lauzis nevienu kauliņu. Ir bijuši tikai zilumi, nobrāzumi, saskrāpējumi un izmežģīta potīte. Trakākais un mokošākais ir bijis kritiens nātrēs, kas bijusi baiga trauma, jo visu nakti murgojis un nevarējis pagulēt. Jānis uzskata, ka tad jau drīzāk jābaidās no citām ekstrēmām aktivitātēm. Lielākā trauma Jānim nav no riteņa. Reiz, kad ezerā no laipas viņš leca atmugurisko salto, uzkrita turpat atpakaļ uz laipas gala. „Sasitu, sabrāzu visu sānu, palocīties uz sāniem nevarēju, pastaigāt arī varēju tikai kā koks.” atceras Jānis.
Pirmais divritenis - triāla riteņa parodija
Sākums vienmēr ir pats nozīmīgākais, jo tiek apgūtas jaunas zināšanas un iemaņas. Atšķirībā no ierastajiem hobijiem, triāls bija pilnīgi kas jauns un nezināms, tādēļ Jānim nācās saskarties ar dažādām problēmām, lai sāktu nopietni ar to nodarboties – bija vajadzīgs ritenis. Viņš stāsta: „Pats grūtākais bija dabūt velosipēdu tādu kā vajag. Sākumā es atradu googlē bildi, kurā bija kalna velosipēds, pēc kā sapratu, kādam jāizskatās triāla velosipēdam. Pirmkārt, noņēmu sēdekli, noņēmu ātrumus. Sapratu, ka nav labi. Aiznesu uz tēta darbu. Sēdekļa trupas bija jāzāģē nost, jāmetina. Tā es pats sev uzmetināju triāla riteni, kurš mūsdienu izpratnē ir pilnīga parodija par to, kādam vajadzētu būt triāla ritenim.” Pirms septiņiem gadiem arī vajadzīgās velosipēda detaļas maksāja dārgāk. Toreiz viņš nopirka savu pirmo rāmi, kas bija jau lietots, bet maksāja 60 latus. Šobrīd pilnīgi jaunu rāmi ar atbalstītāju palīdzību var nopirkt par to pašu cenu. Turklāt, agrāk detaļas bija ļoti dārgas, maz pieejamas, nekvalitatīvas, ātri lūza un bija smagas. Vieglāk iemācīties taisīt trikus, būtu ar labu riteni, toreiz tāda nebija, kas bija pats lielākais izaicinājums un kavēja meistarības attīstību. VELO VĒSTURE
Gandarījuma skavās
Iedomājoties vien, kādas sajūtas pārņem cilvēku, kad mēģini uzlekt uz baļķa, vai kādas apmales, kad ir iespēja nokrist un sasisties, pār ķermeni tirpas skrien. Jānis dalās savās emocijās, ka, „ir divu veidu lietas un divu veidu sajūtas. Viens ir, kad trenējos, cenšos pārspēt sevi. Tā ir cīņa pašam ar sevi ar mērķi izpildīt iecerēto - uzlekt uz pārbrauktuves, izdomāt, izrēķināt tā, lai tas viss izdotos. Kad izdodas, mani pārņem gandarījums. Kad esmu darbībā, ir saspringuma sajūta it kā es apņēmības pilns dotos misijā. Otrs veids ir, kad braucu šovos. Triki, ko taisu nepārspēj mani pašu, es tos nevērtēju tik augstu, jo jūtos stabils. Tas ir tāpat kā rakt dārzu, tu roc dārzu un planē savās domās, savā pasaulē. Protams, tik brīvi nav, ka es varētu domāt par jebko citu, bet sajūtas šovā ir savādākas. Pozitīvā sajūta nāk no cilvēkiem, kuriem patīk tas, ko es demonstrēju.”
Ir triki, kuros tiek iesaistīti cilvēki – noguldīti zemē, ar riteni lecot viņiem pāri. Jānis šīs sajūtas raksturo pilnīgi savādāk: „Tas ir adrenalīns. Ir brīži, kad taisu triku, radot cilvēkiem iespaidu, ka man tas ir sīkums un es tikai spēlējos. Otrs ir iespaidīgums, kad daru to ātri. Kamēr viss iet gludi un automātiski, pašam sajūtas ir kā braucot – neuztvert šķērsli kā cilvēku. Turpretī, kad kādreiz pielecu tuvāk nekā vajadzētu, rodas adrenalīns. Nedrīkst zust koncentrēšanās spējas, bet nedrīkst tomēr aizmirst, ka tas arī ir cilvēks.” Jānis, smejot, nomierina, ka „nav tā, ka es lecu uz dullo. Treniņos uz asfalta tiek noliktas drēbes it kā tas būtu īsts cilvēks. Izlēkāts ir tik daudz, automātiski lecu uz tām vietām, kur nav cilvēks. Ir bijuši misēkļi, ir gadījies, kad pašam jālec no riteņa nost, bet nekad nav bijis tā, ka būtu smagi vai nespeciāli traumējoši uzlecis virsū. Kuriozs gadījums bija, kad reiz lecot pāri meitenei ar aizmugurējo riepu skāru meitenes krūti.”
Ritenis mēdz arī neklausīt
Ir arī dienas, kad ritenis neklausa Jāni vai Jānis neklausa riteni. Tad trenējoties nav ne līdzsvars, ne precizitāte - jābrauc mājās, jānoliek ritenis un jādara jebkas cits. Lai nodarbotos ar triālu, ir jātrenē arī fizikā forma, jo treniņi neaprobežojas tikai ar braukšanu. Ir dažādi paņēmieni gan kājām, gan mugurai, kurus varu taisīt mājas apstākļos. „Ir gadījies, ka es visu vasaras sezonu nobraucu, beigās viss jau ir tik tālu, ka vairs negribas riteni redzēt. Tad nedēļu paņemu brīvu, nebraucu, izlaižu.”
Attīstot savu meistarību uz divriteņa ir brīži, kad ir grūti, jo triālā labu rezultātu nevar sasniegt pāris reizes pabraukājot šurpu turpu. „Viss notiek pamazām, iegūstot pārliecību. Tikai pārliecību ieguvis spēju iet augstāk un tālāk, trenēties grūtākus un sarežģītākus trikus. Ir grūti pārlekt sev pāri un pārspēt pašam sevi. Vienmēr var izbaudīt tikai pa mazumiņam. Nav tā, ka tu ieraudzīji, paskatījies, pamēģināji un viss izdodas. Tas nav tik vienkārši. Dzīve arī iemāca baidīties. Ir jau sīkie, kuri nebaidās, jo viņi vēl nav uzzinājuši, no kā jābaidās tajā lietā. Katru reizi pārspējot sevi, rodas pozitīvas emocijas un adrenalīns.”
Jānis arī neskopojās ar padomiem jaunajiem braucējiem, bet pats pagaidām triālskolu nevēlas veidot.
Triāls kā matemātika - jārēķina
Lai taisītu trikus, ir jābūt zināšanām, kā to izdarīt, jāiegūst pieredze, trenējoties. Pirms trika uzsākšanas ir jāveic priekšdarbi. „Es noteikti izrēķinu, izpētu un attiecīgi domāju, redzu, skatos apkārt uz maliņām, kas ir labi spoti, kurus varētu pamēģināt un uz kuriem varētu uzlekt. Sajūta ir kā darot ko patīkamu un saredzot savu būtību, kad ar visu sirdi esi iekšā. Visapkārt saredzi savu vēlmi, braukt, pārvietoties, uzbraukt.”
Lai mazdārziņš ziedētu un nestu labu ražu, par to ir jārūpējas un jākopj. Tāpat ir ar triālu. Iemaņas var ļoti viegli zaudēt. Jānis to salīdzina ar ūdenssportu: „Kad ej uz baseinu, trenējies vienu, divas dienas, nedēļu, mēnesi, gadu, bet vienā brīdī pārtrauc. Atnākot uz baseinu pēc gada, pirmajā dienā liekas, ka esi ielecis želejā, otrajā dienā ūdens liekas labāks, trešajā liekas jau patīkams. Tas pats ir uz riteņa. Ja nebrauc kādu laiku, tad paņemot riteni, ir neērtuma sajūta, nevar neko precīzi izpildīt. Otrajā dienā jau ir labāk, bet trešajā jau es spēlējos kā agrāk. Katru reizi ir jāatgūst īstās sajūtas un viss atkal ir perfekti. Līmenis nekrītas nedēļas laikā, mēnesis gan var iedragāt meistarību, tāpat kā nedēļu noslimojot.”
Latvijā maz zināmas, bet nozīmīgas triāla sacensības ir Latvijas čempionāts, jau otro gadu notiek Baltijas čempionāts, kuros savus spēkus mēģina pieradīt arī Jānis. Ir arī dažādas klubu sacensības, komercsacensības. „Ļoti daudzās esmu arī piedalījies. Latvijas čempionātā šī būtu jau piektā sezona, bet šo gadu izlaižu. Šogad piedalos tikai Baltijas, jo tā ir iespēja vairāk redzēt, mācīties, turklāt, interesantāk ir skatīties ārzemju triālistu meistarību. Latvijas čempionātā gandrīz vienmēr ir tie paši cilvēki, rezultāts ir vairāk vai mazāk paredzams un izrēķināms.”
Jāni var atpazīt pēc viņa imidža – zaļās krāsas gandrīz it visā. Zaļā krāsa izvēlēta netīši. „Patiesībā man sākuma nebija ne mazākās nojausmas, kādēļ zaļa. Tā nebija apzināta izvēle, vienkārši gribēju sev stilīgu ričuku, saliku detaļas kaudzē, izdomāju, ka nokrāsošu zaļu un būs stilīgi. Man bērnībā arī bija krievu trīsritenītis zaļā krāsā. Kad sāku nodarboties ar triālu, skatījos video. Tajā bija kompānijas Monty ritenis, kam bija zaļš rāmis, tieši kā man tagad. Neapzināti izvēlējos zaļo. Tagad tā ir mana atpazīstamības zīme, visi mani atpazīst kā zaļo. Zaļu bārdu krāsoju uz festivāliem, lielas auditorijas mani iepazina kā zaļo.” Sabiedrībā zināmi cilvēki dažkārt vēlas paslēpties no apkārtējo ļaužu acu skatieniem, tāpat ir ar Jānim. „Kad izmazgāju bārdiņas zaļo krāsu, tas man palīdz paslēpties no apkārtējiem. 70 % no cilvēkiem, kuri mani zina, ir kā cilvēku ar zaļo bārdiņu un zaļo riteni, bet bez tā, mani uz ielas neatpazīst.”
Apraksta autore: Kristīne Plūmīte